Grobiņa
Grobiņa - Liepājas galvaspilsēta.
Pirmo reizi Grobiņas vārds rakstos ir minēts 1253.gadā, kad tapis zemes dalīšanas akts starp Kurzemes bīskapu Indriķi un Krustnešu ordeni. Un tad ilgu laiku par šo vietu nekādu ziņu nav. Taču senākais apbedījums Grobiņas pusē konstatēts jau 2500.-1500.gadā pirms Kristus. Atrastā bijusi 20 līdz 25 gadus veca sieviete, kam kapā ielikti līdzi darbarīki. Pirmpilsēta radusies laikā no 4. līdz 6.gadsimtam. Tā bijusi ostas pilsēta laikā, kad tagadējās Liepājas vietā nebija piemērotu apstākļu apdzīvotas vietas izveidošanai. Liellaivas no jūras tad caur Liepājas ezeru un Ālandes upi nonākušas līdz Grobiņai. No 680.gada līdz 880.gadam šeit pastāvēja liela skandināvu tirgotāju un karavīru apmetne, galvenokārt no Gotlandes un Dienvidzviedrijas.
Līdz 13.gadsimtam Grobiņā atradusies no koka celta kuršu pils. Vācieši to nodedzināja un uz ziemeļiem no tās 13.gadsimtā uzcēla mūra Livonijas ordeņa pili. Līdz ar tās izbūvi Grobiņa kļuva par galveno novada centru. Kopš 1695.gada tai ir pilsētas tiesības. Pēc profesora Jāņa Endzelīna domām Grobiņas vārds saistāms ar senu latviešu vārdu groubs, kas nozīmē skābardis. Iespējams, ka vietā, kur radusies pilsēta, bijuši lieli skābaržu meži, par ko netieši liecina senā kuršu pilskalna nosaukums - Skābaržu kalns.
Grobiņā meklējami arī Priediena uzkalniņu senkapi ar simtiem 5. līdz 9. gadsimta veiktiem apbedījumiem - skeletkapi, ugunskapi, uzkalniņu un līdzenie kapi. Līdzīgi tiem atrasti arī pie Pūrāniem (ziemeļos no Grobiņas) un Ālandes upes pretējā krastā (pie bijušās "Lauktehnikas"). Izrakumos iegūtās senlietas liecina, ka Grobiņa bija visagrāk (ap 4.-6.gs) Baltijā izveidojusies pilsētas tipa skandināvu kolonijas apmetne. 1987. gada izrakumos atrasts līdz šim vienīgais Baltijas jūras dienvidaustrumu piekrastē zināmais skandināvu karavīra kapakmens - stēla (8.- 9.gs.), kura augstums ir apmēram 70 centimetru. Tas darināts no gaišā kaļķakmens.
Lielā diena Grobiņai bija 1695.gada 14.februārī, kad Jelgavas pilī hercogs Frīdrihs Kazimirs piešķīra tai pilsētas tiesības. Un interesanti, ka ģerboni pilsētai piešķīra tikai divas nedēļas pēc šī dokumenta parakstīšanas. Savulaik, vēl pirms pilsētas tiesību piešķiršanas, šai teritorijai esot bijis arī savs zīmogs, ko rotāja zivs attēls - zelta ālante - tas bijis par godu tam, ka pirmajam Kurzemes hercogam Gothards Ketleram šai pusē padevusies vareni laba zveja. Šogad Grobiņa jubileju patiešām svinēja februāra vidū, taču parasti, lai svētki būtu siltākā laikā, pilsētas dienas atzīmē maijā.
Otra lielā diena, par ko daudz grobiņnieku lepojas joprojām, ir diena, kad Grobiņas pilī 1625.gadā pilsētas tiesības parakstīja Liepājai. Viss Grobiņas novads, kurā tolaik ietilpa arī Liepāja un Kuldīga, uz 15 gadiem bija ieķīlāts Prūsijas hercogam Albrehtam par 50 tūkstošiem sudraba guldeņu, kas bijusi fantastiska summa. Leģenda vēstī, ka nauda vesta vairākās ragavās. To bija izdarījis Ketlers, kurš bija nonācis naudas grūtībās. Nākamās viņa grūtības radās, kad viņš parādu nespēja atdot, kā dēļ Grobiņas novads palika Prūsijas sastāvā 40 gadu. Šajā laikā tas bija plaukstošs un deva trešo daļu no visas Prūsijas hercogistes tirdzniecības ieņēmumiem. 1609.gadā hercoga Jēkaba tēvs Vilhelms apprecēja Prūsijas hercoga meitu Šarloti. Un viņai pūrā nāca līdzi nekas cits kā Grobiņas novads.
Kā liecina vēstures dati, liepājnieki jau 1590.gadā lūguši Prūsijas hercogu, lai Liepājai dod pilsētas tiesības, bet viņš šo vēlmi atstāja bez ievērības. Nu, kad Grobiņas novads atkal piederēja pie Kurzemes hercogistes, tas bija vieglāk panākams. Te tolaik valdīja Fridrihs Ketlers un, kā stāsta, viņam bijusi brīnumdaiļa sieva Elizabete Magdalēna, bet ar ļoti negantu raksturu, taču vienreizējām spējām regulēt savu vīru. Un ļaunas mēles melš, ka liepājnieki tieši viņai var pateikties, ka Liepāja tikusi pie pilsētas tiesībām. Bagātie pilsētas tirgotāji ar pamatīgām dāvanām hercogienei panākuši, ka tā dabū vīru uz Grobiņu, kur tas paraksta pilsētas tiesības Liepājai. Tas notika 1625.gada 18.martā.
Savukārt Grobiņai par to speciāli piešķirtas dažādas privilēģijas. Piemēram, viņi vienīgie drīkstēja Liepājas ostā iepirkties pa tiešo no kuģiem. Visiem pārējiem bija jāpagaida, kamēr kuģus izkrauj, tad hercogs izvēlējās preces sev, bet pārējais vedums nonāca pie Liepājas tirgotājiem, kas preces pārdeva tālāk. Liepājnieki gan gribēja šo kārtību likvidēt, vienubrīd tas arī izdevās, bet hercogs Jēkabs atkal atjaunoja veco kārtību.
